Čav, blogs, kuru neviens nelasa ! Patīkami atkal ar tevi tikties ! Es tā sāku domāt, ka jāsāk atkal tevī kaut kas bakstīt iekšā, savādāk es ātri noriebšos saviem draugiem un paziņām (vai arī jau esmu noriebies, taču man neviens vēl neko smirdīgu pa galvu nesviež) .
Ir dažas lietas, kas mani mazliet nomoka.
Pirmā ir saistīta ar mācībām, taču otrā ir saistīta ar manu dumjo domu gaitu, kuru tu, blodziņ, jau ļoti labi pazīsti, kopš ar Reiku pasūtījām Janu skapī un pēc tam ar viņu gājām uz balkona elpot svaigu gaisu un izdzīt ļaunos garus (nesamaitātajiem bērniem, kuriem nebūtu jāiet cietumā par šāda veida aktivitātēm nesaprast. smaidface). Esmu pārliecināts, ka nabaga lasītājus, kuri šeit iemaldījušies pirmo reizi, pēdējais teikums traumatizēs uz mūžu un neviļus ļaus izteikt arī dažus lamu vārdus.
Par skolu varu teikt tikai to, ka notiek kaut kas vēl mistiskāks par pagājušā gada sekmību. Pirmo reizi man ir tā, ka es tiešām cenšos kaut kā spraukties cauri parādiem un visu vērst par labu, taču parādu paliek ar vien vairāk un uz priekšu es netieku ne tik, cik sasalis banāns pa slapju ceļu, skrienot sieviešu kurpītēs. Labi, vienmēr taču var ielikt papildus pūles, lai savilktu galus kopā un attīrīt savu sirdsapziņu no parādu nenokārtošanas, taču es kaut kā atceros, ka man pamatskolā viena ļoti gudra tante, vārdā Dī’O'double’Zī stāstīja, ka katra priekšmeta mājas darbu veikšanai vajadzētu aizņemt ne vairāk kā 15 minūtes no mana dārgā laika (kurā es kasu savu lielo, resno punci, tādējādi nošmulējoties ar ēdienu, kamēr skatos divus gadus veco HIMYM sēriju). Tagad jau esmu liels, dumjš puika, kurš mācās vidusskolā, un man ir radies šāds jautājums : “KUR, PIE VISIEM VELNIEM, ŠĪ GUDRĀ DOMA IR AIZPELDĒJUSI?” . Šovakar vien mums divatā ar manu mīļo Falfu bija grūtības divu stundu laikā sameklēt informāciju internetā priekš prezentācijas vizuālajā mākslā. Es atvainojos, protams, bet kā tas ir iespējams, ka priekšmets, par kuru ir nospļauties visiem, kas nākotnē nebūs nākošo STAR WARS kosmosa kuģīšu skricelētāji, pieprasa tik lielu piepūli manām nodilušajām smadzenēm ? Jā, varbūt ir tā kā domā visi mani pazīstoši cilvēki – esmu blonds un šādi prāta spēju pārbaudījumi priekš manis ir vienkārši pārāk neiespējami, tad kāpēc pēkšņi visai manai klasei ir šāda veida problēmas ? Ja atbildes uz šiem jautājumiem man netiek sniegtas, tad es labāk kļūstu vēl resnāks un piesakos kādai ASV pagrīdes skolai, kurā var izvēlēties sev tīkamos priekšmetus un pretīgos pamest kādam nesmukam imigrantam no Indijas.
Un par otro problēmu gari nepļāpāšu. Taču vēlos uzsvērt sava prāta idiotisko faktoru, kuru varētu definēt kā “cilvēku salīdzināšana” . Mēs visi zinam, ka cilvēka raksturu un tā labvēlību pret apkārtējo vidi nosaka rakstura iezīmes un domāšanas principi. Tātad, ja cilvēks ir laipns un gādīgs pret, pieņemsim, saviem klasesbiedriem, tātad viņš jauks cilvēks. Un otrādāk ir tā pat. Es to visu ļoti labi saprotu un atbalstu šādu cilvēka vērtēšanas sistēmu, taču mans prāts pēdējās dienās, man negribot, darbojas mazliet savādāk. Proti, ja es ieraugu, ka cilvēks ir jauks pret, pieņemsim, divām meitenēm, taču blakus stāvošais cilvēks ir jauks pret vairāk nekā divām meitenēm, tad pirmais cilvēks manās acīs ir neforšs un nejauks. Katru dienu pieķeru sevi domās nosodam kādu, kurš īstenībā neko sliktu nav izdarījis, tieši otrādi – ir izdarījis kaut ko labu, taču ne tik lielā daudzumā, cik to izdarījis kāds cits. Pie tam, esmu atradinājies no tiešām rakstura ziņā slikto cilvēku acīmredzamas nomelnošanas, un nomainījis to pret labsirdīgu cilvēku noniecināšanu un konstantu meklēšanu pēc “labāka” cilvēka manā sabiedrībā. Es neesmu nekāds smadzeņu eksperts, bet, dakter, es domāju, ka mums ir problēma.
Un vēl ir šis tas, par ko gribētu paspaidīt podziņas, taču atstāšu to uz citu darba dienas nakti.
) . Pirmajā istabā ieejot aizsēja acis, kas man lika nodomāt, ka būs kaut kādas perversības, bet nebij nekas traks, jo bij jāpūs kaut kādā sū…da trubiņā, kuras otrā pusē bija mana grupasbiedrene (protams, pūšanas rezultātā viņa iespļāva man to trubiņu sejā). Pēc tam lika apēst kaut ko, es pat nezinu ko, bet garšoja pēc akmens un izdzert kaut kādu pretīgu kaksi. Vēl pēc tam man iedalīja meiteni no manas grupas un lika viņai ar šokolādes konfekti mutē man smērēt seju. Es gaidīju mierīgāku smērēšanu, a šī bij trenējusies laikam, jo metās man virsū kā zvērs un nežēlodama smērēja bez apstājas (jā, man jau bij pāris ļaunu murgi par šo momentu) . Vissliktākais bij tas, ka man tas pats sakožļātais konfektes pikucis bij jāņem mutē un jāsmērē viņa, neskatoties uz to, ka tur nekas pāri nebij palicis… varēja vismaz jaunu iedot.
